Ē. Mugurevičs. Austrumlatvija un kaimiņu zemes X—XIII gs. Kopsavilkums

Austrumlatvija kā no teritorijas, ta ari no satiksmes ceļu viedokļa sastāda zināmu vienību un pamatvilcienos iekļaujas Daugavas vidus- un lejasteces un Gaujas baseinos. Agrajos viduslaikos šo teritoriju šķērsoja gandrīz visi svarīgākie Austrumbaltijas tirdzniecības ceļi. Grāmatā visplašāk aplūkoti tirdzniecības un kultūras sakari, pie kam kā svarīgākā problēma akcentēti Austrumlatvijas sakari ar Krievzemi. Austrumlatvija dzīvojošajām tautībām apskatāmajā laikā bija ļoti cieši sakari ar Krievzemi, un tie atstāja dziļas pēdas kā sabiedrības ekonomiskajā, tā politiskajā dzīvē. Buržuāziskā historiogrāfija, vadoties no dažādiem politiskiem apsvērumiem, šai problēmā ir radījusi visvairāk viltojumu, pie tam ārzemju buržuāziskā historiogrāfija, nerunājot nemaz par latviešu reakcionārajiem emigrantiem, jautājumu vēl tagad traktē no normanistiskajām pozīcijām un sakaru nozīmi ar austrumslāviem cenšas visādi mazināt.

Tā kā X—XIII gs. rakstīto avotu par Austrumlatvijas tautībām ir ļoti maz un tie vāji raksturo tirdzniecības un kultūras sakarus, numismātiskais un arheoloģiskais materiāls kļūst par galveno avotu, no kura var ne vien smelt bagātīgas ziņas par šīs teritorijas iedzīvotāju piedalīšanos starptautiskajā tirdzniecībā, bet arī iegūt vērtīgus norādījumus par lielākajiem tirdzniecības centriem un svarīgākajiem sakaru virzieniem.

Analizējot arheoloģisko materiālu, vislielākā vērība veltīta Latvijā atrastajiem X—XIII gs. importa priekšmetiem un to atrašanās vietām. Topografējot importa priekšmetus, ievērota to lielākā koncentrācija. Pēc tās var ne vien noteikt lielākos tirdzniecības centrus, bet ari aptuveni nospraust ceļus, pa kuriem šis imports ienāca. Lai šos ceļus nospraustu precīzāk, ņemta vērā attiecīgā laika pieminekļu — pilskalnu un kapulauku situācija.

No rakstītajiem avotiem plaši izmantota Latviešu Indriķa Livonijas hronika, Vecākā Atskaņu hronika, XIII gs. zemju dalīšanas un maiņas dokumenti. Retrospektīvi darbā izmantotas vairākas XIV—XVI gs. hronikas un senākās Latvijas kartes (XVII—XVIII gs.), kurās pirmo reizi iezīmēti lielāko ceļu virzieni. Austrumlatviju apdzīvoja vairākas tautības — latgaļi, lībieši un sēļi, kuriem bija savi valstiskie veidojumi — zemes (terra). Aplūkojot šo valstisko veidojumu robežas, liela vērība veltīta rakstītajos avotos minēto ciemu un piļu identifikācijai, kas ir nepieciešams priekšdarbs seno ceļu nospraušanai.

Savā politiskajā attīstībā — lielā mērā Krievzemes ietekmē — tālāk uz priekšu bija aizgājušas atsevišķas latgaļu un sēļu zemes, kas apvienojās augstākā tipa valstiskajos veidojumos — kņazistes. Jersikas kņazistes (regnum) sastāvā ietilpušas Autines (Sārumkalnā), Cesvaines, Asotes, Lēpenes (pie Rēznas ezera), Bebernines (Bebrenes apkaimē), Alenes (Oliņkalnā), Gerdenes (pie Rušonu ezera), Negestes (pilskalnā pie Viesienas) un Mārcienas pilis ar attiecīgajām zemēm ne vien Daugavas, bet arī Gaujas baseinā. Uz rietumiem no Jersikas atradās Kokneses kņaziste (regnum), kas tāpat kā Jersika ir bijusi atkarīga no Polockas kņaza. Viens no lielākajiem valstiskajiem veidojumiem latgaļu apdzīvotajā teritorijā bija Tālava (ar centru Beverīnas pilī — Trikātā), kura ietvērusi Gaujas baseina augšgala latgaļu apdzīvoto teritoriju. Latgaļu Atzeles zeme atradās apgabalā starp Tālavu rietumos un krievu Pleskavas kņazisti austrumos.

Rakstītie avoti izšķir 4 lielākus lībiešu apdzīvotus novadus — Daugavas, Turaidas, Metsepoles un Idumejas. Atšķirībā no latgaļu apdzīvotajām teritorijām lībiešu zemēs vēl nebija kņazistu tipa valstisko veidojumu.

Īpašā nodaļā aplūkoti lībiešu, latgaļu un sēļu tirdzniecības un kultūras sakaru svarīgākie virzieni. Apskatītas lielākās līdz šim mazāk pētītās, bet secinājumiem nozīmīgākās numismātiskā un cita importētā arheoloģiskā materiāla grupas, kā ari atsevišķi priekšmeti. Kā rāda laikā līdz IX gs. importēto izejmateriālu [117] un izstrādājumu apskats, svarīgākie maiņas sakaru virzieni Latvijas PSR teritorijā iezīmējās jau I g. t. p. m. ē. un m. ē. pirmajos gadsimtos.

Lielu daļu no atrastajām monētām sastāda arābu dirhemi (skaitā ap 1800), kas galvenokārt nāk no 8 depozītiem (1. att.). Agrāko dirhemu atradumu vietas (Latvijas teritorijas rietumu daļā vai arī rajonos netālu no jūras) rāda, ka tie ieplūduši pa jūras ceļu. X gs. sākuma depozītos dirhemu skaits strauji pieaug, pie kam redzams, ka tie ieplūduši arī pa Daugavas ceļu. Ar X gs. 80. gadiem iezīmējas arābu dirhemu ieplūduma krīze, kā rezultātā tie vairs neaizsniedza Latvijas rietumu daļu.

Latvijas teritorijā atrasts ap 1650 X—XII gs. Rietumeiropas monētu, lielākā daļa no tām — 12 depozītos (2. att.). Vecākās Rietumeiropas monētas Latvijā ievestas XI gs. sākumā kopā ar arābu dirhemiem no ziemeļu vai ziemeļaustrumu puses, turpretim vēlāk Rietumeiropas monētas nākušas pa jūru un tālāk pa Daugavas, Gaujas u. c. ceļiem.

Lielākais sudraba daudzums Latvijā tomēr nonācis naudas stienīšu veidā. Pašlaik Latvijā ir zināms vairāk nekā 200 kalto un lieto stienīšu (2. att.). Šādus stienīšus sastop plašā teritorijā Austrum- un Ziemeļeiropā. Kā rāda rakstītie avoti, sudraba piegādē svarīga loma bijusi Rietumeiropas zemēm. Ņemot vērā lieto sudraba stienīšu plašo izplatību uz dienvidiem no Latvijas, jādomā, ka daļa no tiem ievesta no dienvidiem caur Lietuvu. XI gs. sakarā ar Rietumeiropas monētu un sudraba stienīšu straujo izplatīšanos sudraba apgrozība nebija domājama bez svariņiem. Latvijā pilskalnos un kapulaukos atrasti 93 svariņi (fragmentāri) un 159 atsvariņi (3. att.). Latvijas svariņi pēc formas līdzīgi kaimiņu zemēs atrastajiem, tomēr atsevišķu daļu izmēri, veidojums un ornamentācija liecina, ka svariņus varēja pagatavot uz vietas. Sākot ar X gs. otro pusi, Austrumlatvijas teritorijā parādās tirgotāju kapi, kur kā piedevas sastop svariņus un atsvariņus.

Latvijā ir atrasts tikai neliels skaits darba procesā izmantojamu importa priekšmetu, jo darba rīkus pagatavoja gandrīz tikai no vietējiem izejmateriāliem (dzelzs, koka, ādas, kaula u. c). Lielāku grupu (atrasts 101 eks.) veido rozā šīfera vārpstas skriemeļi (5. att.), kas ievesti pa Dņepras ceļu no Ovručas (Volīnijā) (7. att.). Tie sastopami lielāko pilskalnu XI—XIII gs. slāņos un šī laika latgaļu, lībiešu un sēļu turīgāko sieviešu kapos. Šīfera vārpstas skriemeļi un krelles galvendkārt atrastas objektos pie lielākajiem tirdzniecības ceļiem (6. att.).

Ekonomisko sakaru apskatam un tirdzniecības ceļu nospraušanai svarīgi aplūkot Austrumlatvijas materiālam svešo formu ieročus.

Latvijas teritorijā atrasti vairāki vesercirvji un dubultcirvji, ko datē ar X—XI gs. (V tab.). Tie ir tipiski kara cirvji, kas Latvijas teritorijas austrumu daļā ienākuši no Pievolgas un krievu pilsētām (8. att.). Tomēr daži cirvji — Līksnas dubultcirvis (tab. V : 2) u. c., neraugoties uz svešo ietekmi formas izveidē un greznojumā, darināti uz vietas XI gs. Austrumlatvija atrasti arī kursiskie cirvji (tab. V : 6).

Latvijā zināmi 22 dzelzs šķēpu gali, kam uzmava rotāta ar sudraba vai zelta inkrustāciju. Vairāku šo šķēpu ornamentācija liecina par Baltijas un Skandināvijas sakariem XI gs. sākumā (10.—14. att.). Ornamentācijas ziņā vienkāršākie šķēpu uzgaļi, šķiet, pagatavoti uz vietas Gaujas baseinā (13., 14. att.).

Beidzamo gadu metalogrāfiskie pētījumi ļāvuši Latvijas arheoloģiskajā materiālā atklāt 180 damascētā tērauda šķēpu galus (15. att.). Lielākais šo šķēpu vairums pagatavots uz vietas Kurzemē (šeit pagatavotie šķēpi atrasti ne vien Austrumlatvijā, bet ari Igaunijā un Lietuvā). Tikai daži desmiti šķēpu galu, kuros niķeļa saturs ir 0,1—0,2% un kuri konstatēti lielāko tirdzniecības ceļu tuvumā, varētu būt importēti no Skandināvijas.

Daļai no t. s. Karolingu tipa divasmens zobeniem, kas IX—X gs. ievesti Latvijā no franku zemēm, ir dažādi uzraksti. Pavisam Latvijā, pēc A. Anteina pētījumiem, konstatēti 53 VI—XIV gs. zobeni, kam asmens izgatavots no damascēta tērauda vai ir ar dažādiem ierakstiem. Ar XI gs. sākās divasmens zobenu pagatavošana uz vietas, pie kam izgatavoja arī ierakstu zobenus, sevišķi Kurzemē un varbūt ari Gaujas baseinā. Latgaļu un lībiešu apdzīvotajā teritorijā atrastie XI—XIII gs. divasmens zobeni ievesti no Kursas. Kursiskos zobenu šķēršļus sastop ari Sāmsalā, cietzemes Igaunijā un Gotlandē.

Agrākie (XI gs. sākums) zobenu maksts gala apkalumi — ažūri, ar putna motīvu u. c. — ir importēti no Skandināvijas. Tāpat kā zobenus, arī maksts gala apkalumus kopš XI gs. pagatavoja uz vietas. Sevišķi krāšņi maksts uzgaļi atrasti pie Gaujas baseina lībiešiem (att. 16: 1; 17). Gaujas lībiešu sudraba uzgaļu ornamentālie motīvi liecina par ciešiem lībiešu un Piedņepras apgabala iedzīvotāju kultūras sakariem, kas norisinājušies pa Dņepras ceļu. No Gotlandes (18. att.) Latvijā ievesti zemie zobena maksts apkalumi ar krustiņu (tab. VI : 4). XI—XII gs. objektos lībiešu un latgaļu teritorijā atrasti kuršu (tab. VI: 1—3, 5; att. 44: 4) un zemgaļu bronzas zobenu maksts gala apkalumi. Vispār kuršu zobenu maksts apkalumi atrasti diezgan plašā teritorijā ārpus viņu apdzīvotās zemes (20. att.).

Uz XIII gs. attiecas 4 veselas un fragmentāras bronzas vāles. Tā kā līdzīgas bronzas vāles lielākā skaitā atrastas Kijevas apkaimē, tad jādomā, ka Latvijā atrastās ievestas pa Dņepras ceļu.

Kapu inventāra analīze, kuros atrasti svešzemju ieroči, rāda, ka tie piederējuši vietējiem dižciltīgajiem, tāpēc kategoriski jānoraida buržuāzisko arheologu-normanistu apgalvojumi, ka skandināvisko ieroču atradumi rādot apgabalu, kas bijis pakļauts vikingiem. Importēto un no citiem Latvijas novadiem Austrumlatvijā ienākušo ieroču topogrāfija rāda, ka tie sastopami tieši attiecīgā laika lielākajos politiski ekonomiskajos centros vai to tuvumā.

No ievestajām rotaslietām lielāko atradumu grupu (ap 7000 gab. no 155 atradumu vietām, 25. att.) sastāda kauri gliemežvāki (Cypraea monēta, 21.—23. att.), kas nākuši no Indijas okeāna zemēm. VIII—X gs. materiālā kauri gliemežvāki atrasti lielākoties latgaļu teritorijas austrumu daļā, t. i., Latgales augstienes rajonā, mazāk atradumu ir ārpus šī rajona. XII—XIII gs. ievestie kauri gliemežvāki sastopami vienmērīgi visā Latvijas teritorijā un atrodami gandrīz katrā latgaļu sievietes kapā. Kā kauri [118] gliemežvāku piegādātājam ceļam (26. att.) no Indijas okeāna caur Tuvējiem Austrumiem, liekas, lielāka nozīme bijusi Volgai.

Latvijā zināmi vairāk nekā 1000 X—XIII gs. dzintara atradumi no apmēram 80 vietām. Starp dzintara izstrādājumiem dominē dažāda lieluma un formas krelles, kas datējamas ar XI—XII gs. (VII tab.). Arī dzintara krustiņiem ir dažāda forma (tab. VII: 26—29). Dzintara cirvīši (tab. VII: 15—21) ir miniatūri un stipri atgādina kuršu, lībiešu un zemgaļu teritorijā sastopamos XI—XIII gs. platasmens cirvjus. Vislielāko daudzveidību uzrāda X—XIII gs. dzintara piekariņi, kas apstrādāti diezgan rupji (tab. VII: 10—14, 22—25).

Dzintara atradumi apmetnēs (kur pārsvarā ir neapstrādātais dzintars) un kapulaukos (attiecīgajai tautībai īpati izstrādājumi) rāda, ka dzintars Austrumlatvijā ievests neapstrādāts. Dzintars, kas izplatījās ziemeļu un ziemeļaustrumu virzienā, nāca, šķiet, kā no Sembijas, tā arī no Kurzemes piekrastes. Par to liecina kā arheoloģiskie izrakumi (dzintara atradumi Novgorodā, Pleskavā, Ladogā), tā arī valodniecības dati (ziemeļkrievu dialektos dzintara apzīmējums «ентарь» pārņemts no baltu valodām). X—XIII gs. dzintara atradumu, vēlākā perioda dzintardziesmu un ar vārdu «dzintars» saistīto vietvārdu topogrāfija rāda, ka dzintaram bija ievērojama loma arī vietējās tirdznieciskajās operācijās. Lībiešu un latgaļu teritorijā tas nokļuva pa vairākiem ceļiem, šķērsojot kuršu, lietuviešu, zemgaļu novadus (27. att.). Tālāk uz austrumslāvu teritoriju dzintaru izveda vai nu pa Daugavas, vai arī pa Rīgas—Pleskavas ceļu.

No kulta priekšmetiem skaita ziņā lielāko grupu sastāda bronzas krustiņi. Kā zīmīgākos var minēt emaljētos krustiņus (72 eks.), kas datējami ar XII—XIII gs. Emaljēto krustiņu ar taisniem noapaļotiem galiem (tab. VIII: 1, 2) lielais skaits (55 gab.) Latvijā liek domāt, ka daļa to pagatavota uz vietas. Tas sevišķi attiecas uz krustiņiem ar apaļiem galiem (10 gab.), kas sastopami gandrīz tikai zemgaļu teritorijā, kur atrasts arī viens šā tipa nepabeigts eksemplārs (tab. VIII: 3). Ārpus Latvijas šiem krustiņiem paralēles zināmas tikai Vladimiras kurgānos un Kijevas apkārtnē. Reti ārpus Latvijas sastopami ari emaljētie krustiņi ar taisniem galiem (23. att., tab. X: 3). Aplūkojot Latvijas emaljētos krustiņus, kas pagatavoti uz vietas, ir jāpieņem, ka daļa to darināta pēc Piedņepras paraugiem. Jāatzīmē, ka Latvijā atrastajiem krustiņiem ir lielāki izmēri. Latvijā zināmi arī daži austrumslāvu krustiņiem ar palmetēm gluži līdzīgi eksemplāri (tab. VIII: 5), tikai visi bez emaljas. Arī šis krustiņu tips norāda uz sakariem pa Dņepras ceļu. Austrumslāvu krustiņš ar palmetēm Latvijā ierosinājis vienkāršotus atdarinājumus, kā rezultātā radušies ažūrie krustiņi ar noapaļotiem (tab. VIII: 11, 16) un taisnstūra galiem (tab. VIII: 12, 13), kuriem ārpus Latvijas paralēles nav zināmas. XIII gs. ažūrie krustiņi ar noapaļotiem galiem (tab. VIII: 14, 15) norāda varbūt vienīgi uz sakariem ziemeļu virzienā ar igauņu un votu zemēm, kur atrasti daži Latvijas eksemplāriem līdzīgi krustiņi.

Skaita ziņā vislielāko grupu (121 eks.) veido krustiņi ar paresninātiem profilētiem galiem. To starpā ir krustiņi (XI—XIII gs.) ar svēto attēlu (tab. VIII: 10), kas sastopami latgaļu, lībiešu un zemgaļu materiālā gar lielākajiem ceļiem un droši vien ievesti no krievu pilsētām. Visbiežāk tomēr krustiņi ar paresninātiem profilētiem galiem ir gludi (tab. VIII: 8). So krustiņu plašā izplatība novados, kas atrodas samērā tālu no lielajiem satiksmes ceļiem, zināmas atšķirības no kaimiņu zemēs atrastajiem liek domāt, ka vismaz daļa šādu krustiņu pagatavota uz vietas pēc krievu pilsētās darināto parauga.

Vairākus variantus uzrāda ar XII—XIII gs. datējamie krustiņi (tab. IX: 1—4) ar paplašinātiem, trim izcilnīšiem rotātiem galiem. Ārpus Latvijas tie sastopami austrumslāvu materiālā, arī Skandināvijā (sudraba). Ņemot vērā šo krustiņu atrašanās vietas Latvijā un ari to, ka hronoloģiski agrākie šāda veida krustiņi zināmi Krievzemes teritorijas ziemeļrietumu daļā, jādomā, ka tie ievesti no Pleskavas—Novgorodas zemēm.

Arī krustiņiem ar šķēršļotiem galiem ir vairāki varianti. Krustiņi ar filigrāna imitāciju, kur granulas izkārtotas tā, ka lielākās krustiņa vidū un pie tā galiem veido šķērslim līdzīgu paplašinājumu (tab. IX: 7), sastopami latgaļu, zemgaļu un kuršu teritorijā. Tiešas analoģijas šiem krustiņiem sastopamas krievu materiālā Piedņepras apgabalā, kur ir zināmas veidnes šo krustiņu atliešanai. Visvairāk (20 eks.) Latvijā atrasts šķēršļoto krustiņu, kas ornamentēti ar saulītēm (tab. IX: 8). Sis krustiņa tips, kas attiecas uz XII—XIII gs., varēja rasties uz vietas Latvijā un kultūras sakaru rezultātā nonākt kaimiņu zemēs — Lietuvā, Igaunijā, Krievzemē; tam par labu runā tur un Latvijā atrasto krustiņu izmēru tuvā līdzība.

Krustiņu atradumi latgaļu un lībiešu teritorijā apstiprina rakstīto avotu ziņas par kristīgās ticības izplatību Latvijā pirms vācu krustnešu iebrukuma. Jaunā ideoloģija vispirms nostiprinājās turīgo feodāļu vidū, — senākie krustiņu atradumi nāk no pilskalniem un bagātākajiem kapiem. Krustiņu atradumu vietas (29. att.) rāda, ka kristietības — pareizticības izplatīšanā lībiešu, latgaļu un sēļu zemēs kopš XI gs. svarīgākā nozīme bija Daugavas ceļam; pie tā atradās ari rakstītajos avotos minētie pareizticības centri (Jersika un Koknese). Pa šo ceļu nākušās kristīgās ticības strāvas aizsniedza arī zemgaļu un kuršu zemes.

Latvijā atrasts ap 6000 X—XIII gs. stikla kreļļu. Gandrīz visas krelles, kas pagatavotas ne vēlāk par XI gs., — gredzenveida (tab. XI: 4, 23), citronveida (tab. XI: 1), bitrapecoidālās (tab. XI: 11), inkrustētās (tab. XI: 56—60) — ir no nātrija-kalcija stikla, kas pēc sava sastāva ir līdzīgs Tuvo Austrumu un Bizantijas stiklam. Jādomā, ka daļa šo stikla kreļļu Latvijā nonāca reizē ar arābu dirhemiem un austrumnieciskajiem cirvjiem, jo vairāki šo kreļļu tipi atrasti tieši kopā ar tiem. Ar XII gs. natrija-kalcija stikla kreļļu vietā Latvijā parādās gandrīz tikai kālija-svina (tab. XI: 30, 35, 37, 41, 53) un svina-bezsārmu stikla krelles (tab. XI: 15, 17, 18, 21, 33, 38, 47, 55), kas sporādiski sastopamas jau XI gs.

J. Sčapova pec plašam Latvijas stikla kreļļu materiāla analīzēm secina, ka Latvijā sastopamās [119] kālija-svina un svina-bezsārmu stikla krelles ir līdzīgas Krievzemes stikla krellēm — ne vien pēc sastāva, bet arī pēc izgatavošanas tehnoloģijas un formas. Nav šaubu, ka šīs krelles ir importētas no krievu pilsētām. Ja nātrija-kalcija stikla krelles sastopamas tikai pie lielākajiem tā laika tirdzniecības ceļiem, tad kālija-svina un svina-bezsārmu stikla krelles atrodamas diezgan vienmērīgi pa visu Latvijas teritorijas austrumu daļu, bez tam tās pie svarīgākajiem ceļiem sastopamas ari kuršu un zemgaļu teritorijā. Maz Latvijas teritorijā ir kālija-kalcija stikla kreļļu (tab. XI: 8), kas attiecas uz XIII gs. un, šķiet, importētas no Rietumeiropas.

No krievu pilsētām lībiešu un latgaļu teritorijā ievestas ari stikla aproces (tab. XII: 36, 37; XIII: 4—10).

Ekonomisko sakaru virzienus pētījot, bez lielāko arheoloģiskā un numismātiskā materiāla grupu apskata svarīgi ari minēt tādus importa priekšmetus, kas pagaidām gan atrasti nelielā skaitā, bet kam būtiska nozīme sakaru virzienu noteikšanā.

Par IX—X gs. Austrumlatvijas sakariem ar arābu zemēm, Bizantiju un Eiropas dienvidaustrumu apgabaliem liecina no šīm zemēm importētas amforas (33. att), audumi (XIV tab.), brokāta lentes (XV tab.), jostas sprādzes (tab. XXX: 20), apkalumi (tab. XVI: 1, 2, 16), sudraba aproce (tab. XXIV: 5), pītas važiņas (tab. XVII) un jau minētās stikla krelles, kauri gliemežvāki u. c. Sie priekšmeti Latvijā nonāca visvairāk ar krievu tirgotāju starpniecību.

Par sakariem ar skandināviem, sākot ar IX gs., bez ieročiem vēl liecina tādas rotaslietas kā bruņurupuču saktas (XVIII, XXII tab.), kas atrastas 26 eksemplāros Daugavas lībiešu un kuršu kapulaukos kopā ar vietējo tautību izstrādājumiem. No šīm saktām vairākas (tab. XX: 4; XXI: 2, 3; XXII: 1, 2), kas datējamas jau ar XI gs., liekas esam vietēji atdarinājumi. Par importu no Gotlandes jāuzskata pakavsaktas (tab. XXIII: 1, 2, 4), sudraba spirālaproces (tab. XXIV: 6), jostas sprādzes un sadalītāji (tab. XXX: 20; XVI: 10, 18, 20). No atsevišķiem atradumiem vēl var minēt plienakmens vāles galvu ar rūnu ierakstu (tab. XXIX: 10) u. c. Savukārt Gotlandē un Zviedrijā atrastas no Austrumbaltijas ievestas rotaslietas, kā kakla gredzeni, aproces, saktas, rotadatas. No šiem atradumiem 75% lokalizējas Gotlandē, ar kuru spēcīgāki sakari vērojami XI—XII gs., kamēr IX—X gs. sakari norisinājušies lielākoties ar Zviedrijas cietzemi.

No rietumu zemēm, sākot ar XI gs., Latvijā ieplūda lielāks sudraba vairums. Bez jau minētajiem zobeniem, stikla krellēm no turienes ievestas ari bronzas bļodas (tab. XXVII), kuru izcelsmes vietas meklējamas Reinas—Vestfāles apgabalā un Elbas baseinā.

Austrumbaltijas sakaros ar rietumu zemēm kā vidutājus bez skandināviem var atzīmēt rietumslāvu tirgotājus. Ar XII gs. vidu aktivizēties sāk vācu tirgotāji, kas šai laikā aizsniedz Daugavas grīvu. Tirdzniecībā ar rietumiem svarīga loma bijusi ari kuršu, lībiešu u. c. vietējo tautību tirgotājiem, ko apliecina rakstītie avoti un arheoloģiskais materiāls.

Sākot ar X gs. beigām, aktīvāki sakari konstatējami arī ar Somiju (tab. XXI: 4; XXIX: 11), kas, šķiet, galvenokārt norisinājušies pa jūras ceļu.

XI—XIII gs. sakaros ar krievu zemēm jāizceļ vairāki svarīgākie virzieni. Par sakariem ar Piedņepras apgabaliem, kas norisinājās pa Dņepras—Daugavas ceļu, bez stikla krellēm, šīfera vārpstas skriemeļiem un atsevišķiem ieročiem vēl liecina t. s. Jaroslava Gudrā cilts zīmes (34. att.), kas atdarinātas arī uz vietas (att. 34: 4, 5), bronzas cilvēka un jātnieka figūriņas (tab. XXIX: 5, 6), jostas sprādzes (tab. XVI: 17, 19; XXX: 22; XXXI: 19). Dzīvi sakari konstatējami arī ar Dņepras augšteces zemju iedzīvotajiem (tab. IX: 15—17; XXIV: 9, 11—14; XXV: 3, 4, 10; XXVI: 1; XXIX: 1; XXX: 18; XXXI: 1; att. 38: 3; 39; 44: 8; 45: 3, 4), visvairāk ar kaimiņu krivičiem, kā arī ar radimičiem (tab. XXXII: 1—4). Vairākas senlietas stāsta par sakariem ar vjatičiem (tab. XXIV: 4; XXXI: 11—13; 37. att.). Sakarus ar Krievzemes ziemeļrietumu un ziemeļaustrumu apgabaliem, ko apdzīvoja dažādas slāvu un somugru tautības, apliecina deniņu gredzeni (40. att), saktas (att. 45: 1), bronzas aproces (tab. XXIV: 10), važturi (tab. XXVI: 10, 12), piekariņi (tab. XXVI: 8, 9, 11; XXIX: 8; XXXI: 9, 10), šķiltavu dzelzis (tab. XXIX: 9) u. c. atradumi.

Spriežot pēc daudzu senlietu, it īpaši rotaslietu, atradumiem, sakari austrumu un ziemeļaustrumu virzienā turpinājušies vēl visu XIII gs., varbūt pat XIV gs., kamēr ar Piedņepru sakari pārtrūka jau XIII gs. vidū.

Pēc arheoloģiskā materiāla konstatējami arī Austrumbaltijas tautību savstarpējie sakari. Par ievestām no igauņu zemēm var uzlūkot Austrumlatvijā atrastās pakavsaktas (tab. XXIII: 5; XXVI: 5, 6), rotadatas (tab. XXIX: 14), no tām darinātu saktu (41. att.) un piekariņu (att. 44: 6). Savukārt igauņu teritorijā daudzās vietās atrod latgaliskos, lībiskos un zemgaliskos izstrādājumus. Arheoloģiskais materiāls liek secināt, ka šo tautību tirdznieciskā aktivitāte ziemeļu virzienā bija lielāka nekā attiecīgā igauņu aktivitāte dienvidu virzienā.

Sakarus ar Lietuvu apliecina ne vien sudraba stienīši, bet arī vairākas rotaslietas (tab. XXXI: 6) u. c.

Austrumbaltijas tautību vidū sevišķu rosību tirdzniecībā izrādīja kurši. Bez jau minētajiem kuršu ieroču, tāpat dzintara atradumiem Austrumlatvijā var minēt kuršu aproces (tab. XXV: 1, 2; XXXI: 14), saktas (tab. XXVIII: 7; XXX: 16; XXXI: 7, 8), kakla gredzenus (tab. XXVIII: 4), gredzenus (tab. XXVIII: 1, 2; XXX: 15), kas atrasti Latvijas austrumu daļā. Mazāk Austrumlatvijā ir zemgalisko atradumu (tab. XXVIII: 3, 5; XXX: 14; XXXI: 4; att. 44: 5).

Tātad Austrumlatvijas X—XIII gs. ekonomiskie sakari gājuši galvenokārt austrumu un rietumu virzienā. Nav pamata buržuāziskajā historiogrāfijā un emigrantu izdevumos izplatītajam uzskatam, ka rietumu sakari šai laikā bijuši visciešākie. No rietumiem nākušais imports sastopams galvenokārt tikai Latvijas teritorijas rietumu daļā vai rajonos gar ūdens ceļiem netālu no jūras ar senlietām bagātākos IX—XI gs. sākuma kompleksos. Acīm redzot šie no rietumiem nākušie izstrādājumi piederējuši turīgākajam slānim, bet vienkāršās tautas vidū visumā palikuši sveši. Agrāk bieži pārspīlēja arī vikingu kā tirdzniecības starpnieku lomu. Kā rāda arheoloģiskais materiāls, ar X gs. otro pusi tirdzniecībā izvirzās vietējie tirgotāji, kam bija svarīga loma ne vien vietējas [120] maiņas operācijās, bet kas veikuši arī tālākus tirdzniecības braucienus uz citām zemēm, par ko stāsta tur atrastie ieroči un rotaslietas.

No austrumiem importētie priekšmeti (arābu dirhemi, stikla krelles, kauri gliemežvāki) jau ar IX gs. Austrumlatvijā ir pārsvarā kā skaita, _ta izplatības ziņā. XI—XII gs. daudz ražojumu ieplūst no krievu piisētām; tie izplatās ne tikai pa visu lībiešu, latgaļu un sēļu teritoriju, bet gar lielākajiem ceļiem ari tālāk uz rietumiem — kuršu un zemgaļu zemē. Ja no rietumiem bez importa ir pārņemtas dažas ieroču un rotaslietu formas, tad sakari ar krievu zemēm stipri ietekmēja ari Austrumlatvijas sociālo iekārtu un ideoloģiju. Tas lielā mērā izskaidrojams ar to, ka aus-trumslāvu izstrādājumi un ar to starpniecību piegādātais imports laida daudz dziļākas saknes arī vienkāršo iedzīvotāju vidū.

Mazāka nozīme šai laikā bija sakariem dienvidu un ziemeļu virzienā.

Balstoties uz materiālu, ko deva svarīgāko sakaru virzienu apskats, grāmatā izdarīts mēģinājums lokalizēt senos ceļus dabā, izejot no apskatāmās teritorijas lielāko upju baseiniem. Daugavas baseina galvenā artērija bija Daugavas ūdens un sauszemes ceļš. Daugavas ūdensceļš kuģošanas vajadzībām izmantots no upes grīvas līdz pat Polockas kņazistes lielākajiem centriem. Gar Daugavas labo krastu gājis sauszemes ceļš, kas izmantots kā vasarā, tā ziemā. Tas saistīja pie upes esošos ievērojamākos lībiešu, latgaļu un sēļu centrus. Pa Baltijas jūru Daugavā ērti varēja iebraukt kuģi no rietumu zemēm.

Daugavas ceļa nozīmi palielināja to šķērsojošie ceļi. Upes lejteces rajonā to krustoja ceļš no Kurzemes un Lielupes ūdens un sauszemes ceļš, kas bija svarīgākais ceļš no Zemgales. Salaspils—Ikšķiles rajonā Daugavu šķērsoja otrs no Zemgales ejošs ceļš, kas sākās Lietuvā un tālāk gāja gar vienu no lielākajiem zemgaļu centriem — Mežotni. Daugavas labajā krastā šis ceļš caur Ropažiem veda uz Turaidu.

Daugavas kreisajā krastā ari var izsekot no Lietuvas puses ejošajiem ceļiem, no kuriem svarīgākais gājis gar Augšzemes augstienē esošo pilskalnu rindu un sazarojoties Daugavu šķērsojis vai nu pie Sēlpils—Oliņkalna, vai pie Kokneses.

Upes labajā krastā no Daugavas ceļa sānu atzarojumiem var minēt Kokneses—Ērgļu—Cēsu ceļu, kas gājis gar latgaļu zemē esošajiem pilskalniem. No Kokneses un no Sēlpils caur latgaļu zemi gājis kāds svarīgs ceļš Pleskavas virzienā gar Cesvaini. X— XIII gs. materiāli rāda, ka pa Latgales augstieni ejošais sauszemes ceļš noteikti šķērsojis Ludzu.

Gaujas baseinā jāatzīmē vairāki svarīgi ceļi, no kuriem pirmajā vietā jāizvirza Gaujas ūdens un sauszemes ceļš. Gaujas ūdensceļš kuģošanas vajadzībām droši izsekojams tikai līdz Turaidai. Daudz lielāka nozīme bija gar Gauju ejošajam sauszemes ceļam, kas, šķērsojot lībiešu, latgaļu, igauņu un votu zemes, sasniedza Pleskavu un Novgorodu. Sim ceļam, ko varētu apzīmēt par Rīgas—Pleskavas ceļu, bija vairāki varianti.

Tāpat kā Daugavu arī Gauju šķērsoja vairāki ceļi. Gar Rīgas jūras līča austrumu krastu gāja sauszemes ceļš.

Rezumējot teikto, var pasvītrot, ka agrā feodālisma periodā lībiešu un latgaļu teritorijā bija izveidojies pastāvīgs sauszemes ceļu tīkls. Aktīvi izmantoja arī Baltijas jūru un lielāko upju ceļus. Ūdens un sauszemes ceļus pēc to nozīmīguma varētu iedalīt tranzīta un vietējās satiksmes ceļos. Ja vietējās satiksmes ceļus izmantoja galvenokārt tikai attiecīgā rajona iedzīvotāji, tad pa tranzītceļiem pārvietojās arī kaimiņu apgabalu iemītnieki, jo šie ceļi saistīja vietējos pārvaldes centrus ar citu tautu lielākajiem politiski ekonomiskajiem centriem. Latgaļu un lībiešu X—XIII gs. ekonomisko sakaru un satiksmes ceļu apskats palīdz izpētīt svarīgu posmu ekonomisko attiecību vēsturē ne vien Latvijas, bet pat visas Austrumbaltijas mērogā.

Latgaļu un lībiešu apdzīvotās teritorijas, ko šķērsoja Daugavas, Gaujas un no dienvidiem nākošie tranzītceļi, ģeogrāfiskais novietojums agrajos viduslaikos veicināja latgaļu, sēļu un lībiešu iekļaušanos aktīvā tirdzniecībā ar visām apkārtējām tautām. Ceļi bija ne tikai artērijas, pa kurām ieplūda citzemju izstrādājumi; savstarpējo sakaru rezultātā Austrumlatvijas iedzīvotāji nepārtraukti bagātināja savas materiālās un garīgās kultūras pūru, tai pašā laikā no tā bagātīgi sniedzot arī citiem. Pastāvīgie kontakti, kas galvenokārt norisinājās pa lielākajiem tirdzniecības ceļiem, bija viens no faktoriem, kas veicināja Austrumlatvijas tautību un vispār visas Austrumeiropas mežu joslas iedzīvotāju materiālās kultūras pakāpenisku tuvināšanos. No otras puses, vietējās materiālās kultūras attīstību stipri ietekmēja tradicionālo ekonomisko un kultūras sakaru pārtrūkums kopš XIII gs., kad vācu feodāļu un krustnešu iebrukums pārtrauca sabiedrības normālo attīstību un visa Latvijas teritorija līdz ar tirdzniecības ceļiem pārgāja vācu feodāļu rokās.

Periodam no IX gs. līdz XI gs. pirmajai pusei, neskaitot vietējos sakarus, kas norisinājās visu laiku, bija raksturīgi arī tāli tirdznieciskie sakari. Austrumbaltiju ar vairāku tautu (austrumslāvu, hazāru, bulgāru, skandināvu) starpniecību tad aizsniedza arābu un bizantiešu eksports, kā dirhemi, stikla krelles, kauri gliemežvāki, brokāts u. c. No rietumiem Austrumbaltijā tika ievesti franku un skandināvu zobeni, zobenu maksts apkalumi, bruņurupuču saktas u. c. izstrādājumi. Vietējiem iedzīvotājiem šajos tālajos sakaros bijusi visumā maza loma.

X gs. otrajā pusē un sevišķi šī gadsimta beigās Austrumbaltijas iedzīvotāju, it īpaši kuršu un zemgaļu, izstrādājumi lielākā skaitā sastopami Piedņeprā, Novgorodas apkaimē, Pieladogā, Somijā, Gotlandē, Zviedrijā, rietumslāvu zemēs. Tā nav nejaušība. Kā rāda attiecīgais arheoloģiskais materiāls, senās Latvijas iedzīvotāju dzīvē tad notiek lielas pārmaiņas. Daudzi pilskalni tiek nocietināti spēcīgiem vaļņiem, pie pilskalniem izaug pilsētas tipa apmetnes. Arī pēc kapulauku pētījumiem šai laikā vērojama strauja materiālā diferenciācija. Apmetnēs pie pilskalniem dzīvojošie amatnieki ražo ne tikai savas kopienas vajadzībām, bet ari tirgum. Ar maiņas operācijām plašā mērogā nodarbojās turīgākie iedzīvotāji un varbūt pat speciāli tirgotāji. Jādomā, ka ar šo laiku Austrumbaltijas tirgotāji ari paši regulārāk dodas tālākos braucienos. Tirdzniecības ar kaimiņu [121] zemēm attīstība un tas paplašināšanās paātrināja jaunās sabiedriski ekonomiskās iekārtas — feodālisma izveidošanos: Tas viss runā par labu atzinumam, ka sabiedrība bija noslēdzies agrā feodālisma periodam īpato attiecību veidošanās process.

Sai laikā, ņemot vērā Austrumlatvijas dzīvos sakarus ar Piedņepru, Kijevas Krievzeme ar savu jau noformēto feodālo valsts iekārtu būtiski ietekmēja Austrumlatvijas tautību, sevišķi latgaļu, sabiedriskās iekārtas attīstību.

Sakarā ar starptautiskās situācijas maiņu Eiropas dienvidaustrumos ar XI gs. vidu tālie tirdznieciskie sakari apsīkst. Austrumbaltijā izbeidzas arābu dir-hemu, Austrumos ražoto stikla kreļļu u. c. izstrādājumu ievedums. Turpina ieplūst vienīgi kauri gliemežvāki. Sājā laikā pastiprinās sakari ar Piedņepru, Pievolgu, Smoļenskas un Novgorodas apkaimi. Dzīvi sakari vērojami ar Gotlandi, ar kuras starpniecību Austrumbaltijā nonāk daļa Rietumeiropas monētu.

Ar XI gs. otro pusi Austrumbaltijā lielākā vairumā ieplūst krievu kņazistes ražotā produkcija, kā stikla krelles, krustiņi un dažādas rotaslietas. Latgaļu un lībiešu teritorijā vērojama Austrumbaltijā vislielākā krievu pilsētu ražojumu koncentrācija. Arī tam nav gadījuma raksturs. Liekas, ka taisni uz šo laiku jāattiecina krievu kņazu meslu kundzības sākums Austrumbaltijā. Tam pretī nerunā arī rakstītie avoti, kas šai laika fiksē atkārtotus krievu kņazu karagājienus uz Austrumbaltiju.

XI gs. otrajā pusē daudzi no rietumu un austrumu zemēm ievestie priekšmeti kļuva par vietējās atdarināšanas objektu. Dažkārt gan šos izstrādājumus grūti atšķirt no pirmparaugiem, un tāpēc agrākie pētnieki tos uzskatīja par importu. Tagad, šķiet, ir izdevies pierādīt, ka ne tikai zobeni, zobenu maksts apkalumi, šķēpi u. c., bet ari daļa krustiņu, zvaigžņveidīgās saktas, t. s. Jaŗoslava Gudrā cilts zīmes u. c. izstrādājumi ir darināti uz vietas.

Darbā minētais un analizētais arheoloģiskais materiāls ļauj revidēt daudzas buržuāziskajā historiogrāfijā iesakņojušās tēzes. Te vispirms jārunā par dažādos virzienos norisošo ekonomisko sakaru vērtējumu. Plašā arheoloģiskā materiāla, it īpaši tā, kas iegūts padomju laikā, analīze rāda, ka nevis pilskalnu rindas šķīra Austrumlatvijas iedzīvotājus no apkārtējam tautām, kā to apgalvoja latviešu buržuāziskie vēsturnieki, bet ka, taisni otrādi, plaši sazarotais ceļu tīkls nodrošināja pastāvīgus un auglīgus sakarus ar visām kaimiņu zemēm. Konkrētais materiāls rāda, ka sakariem austrumu virzienā Austrumlatvijā bija nesalīdzināmi lielāka nozīme nekā sakariem pretējā virziena.

Importēto materiālu izvērtējums rāda, ka šis imports Austrumbaltijā nonācis tirdzniecības un kultūras sakaru rezultātā un ka nav pierādījumu svešzemju koloniju eksistencei Austrumlatvijā agrajos viduslaikos. Importa materiāls, kas pārsvarā grupējas svarīgāko tirdzniecības ceļu tuvumā, rāda šo ceļu lomu importpreču piegādē. No otras puses, importēta materiāla atrašanās vietu izvietojuma analīze, ņemot vērā rakstīto avotu ziņas, kartogrāfiskos datus un arheoloģisko pieminekļu situāciju, palīdz konkretizēt dabā šo ceļu svarīgākos virzienus. Lielāka daļa no aplūkotajiem ceļiem kā satiksmes un maiņas sakaru virzieni iezīmējās jau sen pirms apskatāmā laikmeta, tomēr par īstiem tirdzniecības ceļiem tie kļuva X—XII gs. Pie tirdzniecības ceļiem veidojas tirdzniecības centri. Kā vieni, tā otri pamatvilcienos sakrīt ar vēlākajiem — XIII gs. rakstītajos avotos minētajiem ceļiem un lielākajiem politiski ekonomiskajiem centriem. Lai gan pa tranzītcejiem bieži pārvietojās citzemju tirgotāji vai iebruka svešzemju karaspēks, tomēr ceļus kontrolēja vietējās tautības, kas šai laika organizējas valstiskajos veidojumos.

Viens no svarīgākajiem Latvijas arheologu un vēsturnieku turpmāk veicamajiem uzdevumiem ir Rietumlatvijas ekonomisko sakaru un satiksmes ceļu pētīšana. Pagaidām veiktie ekonomisko sakaru svarīgāko virzienu pētījumi ļauj secināt, ka Austrum- un Rietumlatvijas tirdznieciskajos sakaros agrajos viduslaikos ir nopietnas atšķirības. Ja Austrumlatvijas iedzīvotajiem sakari pārsvarā gājuši austrumu virziena, tad Rietumlatvijas ārējiem kontaktiem raksturīga lielāka rietumu (skandināvu) loma. Noteikt, kāda ta īsti bijusi atsevišķos gadsimtos un kā sakari rietumu virzienā ietekmējuši Rietumlatvijas ekonomiku, ir turpmāko pētījumu uzdevums. Līdzīgi pētījumi būtu veicami arī kaimiņu republikās — Igaunijā, Lietuvā, kā ari KPFSR rietumu apgabalos, lai iegūtu vienotu skaidru priekšstatu par visas Austrumbaltijas ekonomiskajiem sakariem un satiksmes ceļiem dažādos laika posmos. [122]